Šajā dzīvoklī vienmēr bija silti, it īpaši vasarā. Paneļu mājas betona sienas dienas laikā sakarsa tā, ka naktī sāka izstarot maigu sildošu siltumu, pārvēršot istabu mājīgā kokonā.
Atvērtais logs nespēja apturēt šo omulību — no ielas ieplūda vien neliela vēja plūsma, kas nesa svaigu asfalta un siltas gaisa smaržu. Es dzīvoju viens. Un tas ir svarīgi. Nekādu lieku mājdzīvnieku – ne kaķu, ne suņu. Es vispār nemīlēju liekus pienākumus; mana dzīve bija sakārtota: darbs par sistēmas administratoru, vakarā mīļākā filma pie monitora, un tad — mēģinājums iemigt šajā patīkami siltajā betonā.
Tajā naktī bija īpaši mājīgi. Es mētājos savā vecajā dīvānā, kas man kalpoja par gultu, palags bija sakrokojies, spilvens kļuvis silts un maigs. Pulkstenis rādīja pusčetrus. Miegs nenāca, un manas domas viegli slīdēja, ripinot darba uzdevumu atliekas un dažus jaukus plānus. Lai nedaudz atvēsinātos, es nolaidu kreiso roku pāri dīvāna malai. Pie pašas grīdas gaiss šķita nedaudz vēsāks.
Es gulēju uz muguras, skatījos griestos, kur ielas laternas gaismas joslā dejoja puteklīši, un mana roka viegli šūpojās tumšajā telpā starp dīvānu un grīdu. Es gandrīz iemigu. Tāds robežstāvoklis, kad realitāte kļūst plūstoša, un ielas skaņas – aprimušas un tālas. Un tieši šajā brīdī es to sajutu. Tas nebija nejaušs pieskāriens. Tā bija mērķtiecīga, apzināta rīcība. Kaut kas silts, mitrs un neticami mīksts lēnām pārvilkās pāri manai plaukstai. No plaukstas locītavas līdz pirkstu galiem.
Tā bija mēle. Raupja, plata un neapšaubāmi dzīva mēle. Šausmas mani pāršalca nevis kā auksta duša, bet kā elektriskās strāvas trieciens, liekot sirdij uz mirkli apstāties un tad sākt sisties pret ribām kā neprātīgai. Es sastingu. Katrs mans muskulis saspringa tādā spazmā, ka sāka sāpēt, bet es nespēju pakustēties ne par milimetru. Prāts, mans loģiskais, sistēmu administratora prāts, drudžaini mēģināja atrast racionālu izskaidrojumu, pārlapojot variantus kā kļūdainus failus. Vai es sapņoju? Vai tas ir halucinācija no bezmiega? Bet mitrums uz manas ādas dzisa lēnām un reāli, un gaiss istabā pēkšņi vairs nešķita mājīgs. Tas kļuva smacējošs.
Ko pieredzējuši autovadītāji nedara, kad viņu aptur likumsargi: ”Šeit ir būtiskas dažas nianses”
Es atcerējos savu noteikumu: Es dzīvoju viens. Nekādu kaķu, nekādu suņu. Istabas omulība pēkšņi izgaisa, pārvēršoties klaustrofobiskā slazdā. Laternas gaisma, kas iepriekš zīmēja miera pilnus puteklīšus, tagad meta garas, draudīgas ēnas, kas stiepās no dīvāna apakšas un rāpās pa sienām uz augšu. Es dzirdēju savu sirdspukstu dobjo rīboņu ausīs, bet cauri tai izlauzās vēl kāda skaņa
. Klusa, sēcoša ieelpa. Tieši zem manas rokas. Kaut kas tur, tumsā zem dīvāna, pacietīgi gaidīja nākamo kustību. Un tad es sapratu baisāko — tā nebija dzīvnieka elpa.
VIDEO:
Sajūta bija tāda, it kā pa ādu pārvilktu ar mitru samta audumu. Tā nebija ātra, rotaļīga laizīšana, kā suns sveicina saimnieku. Tā bija ilga, pētoša kustība. It kā kāds vēlētos mani iepazīt.
Es izlektu no dīvāna. Es izrāvu roku no tumsas tik strauji, ka gandrīz izmežģīju plecu. Sirds sitās, bet ne no bailēm, drīzāk no pārsteiguma. Es apsēdos, pievilku kājas sev klāt un cieši ieskatījos tumšajā spraugā zem dīvāna.
— Kas tur ir? — es jautāju, balss bija aizsmakusi no miega. Klusums. Tikai ledusskapja dūkoņa virtuvē un tāls mašīnas troksnis aiz loga.
Mans racionālais, IT-prāts sāka drudžaini meklēt jautru skaidrojumu. Kaķēns? Kāds kaimiņš pazaudējis kaķēnu? Taču es atcerējos — man patīk kārtība. Es paskatījos uz savu kreiso roku. Blāvā laternas gaismā tā šķita tīra. Bet āda viegli kņudēja. Un es sajutu smaržu. Tā bija vāja, bet skaidra. Smarža, kas viegli atgādināja mitru augsni pēc lietus un kaut ko saldeni-metālisku, kā svaigas gaļas nodaļā. Bet galvenokārt, tā bija silta siekalu smarža.
Man vajadzēja ieslēgt gaismu. Slēdzis bija pie durvīm, trīs metrus no dīvāna.
Es nevarēju. Trīsdesmit gadus vecs vīrietis, sēdēju uz dīvāna, saspiežoties stūrī, un baidījos nolaist kājas uz grīdas, jo zināju, ka tas radīs vēl vairāk jautru atklājumu. Es paņēmu naktsskapītī esošo viedtālruni. Ieslēdzu lukturīti. Spožs balts stars pārrāva tumsu. Es pavirzīju gaismu zem dīvāna.
Tur bija… tas nebija tukšums…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
